Rājā āha—“bhante nāgasena, kiṃlakkhaṇā paññā”ti? “Pubbeva kho, mahārāja, mayā vuttaṃ—‘cheda­na­lak­khaṇā paññā’ti, api ca obhāsa­na­lak­khaṇā paññā”ti. “Kathaṃ, bhante, obhāsa­na­lak­khaṇā paññā”ti? “Paññā, mahārāja, uppajjamānā avij­jandha­kā­raṃ vidhameti, vijjobhāsaṃ janeti, ñāṇālokaṃ vidaṃseti, ariyasaccāni pākaṭāni karoti. Tato yogāvacaro ‘aniccan’ti vā ‘dukkhan’ti vā ‘anattā’ti vā sammappaññāya passatī”ti.

“Opammaṃ karohī”ti. “Yathā, mahārāja, puriso andhakāre gehe padīpaṃ paveseyya, paviṭṭho padīpo andhakāraṃ vidhameti, obhāsaṃ janeti, ālokaṃ vidaṃseti, rūpāni pākaṭāni karoti; evameva kho, mahārāja, paññā uppajjamānā avij­jandha­kā­raṃ vidhameti, vijjobhāsaṃ janeti, ñāṇālokaṃ vidaṃseti, ariyasaccāni pākaṭāni karoti. Tato yogāvacaro ‘aniccan’ti vā ‘dukkhan’ti vā ‘anattā’ti vā sammappaññāya passati. Evaṃ kho, mahārāja, obhāsa­na­lak­khaṇā paññā”ti.

“Kallosi, bhante nāgasenā”ti.

Paññā­lak­kha­ṇa­pañho pannarasamo.