“Padumuttaro nāma jino,
sabbadhammāna pāragū;
Ito satasahassamhi,
kappe uppajji nāyako.

Ovādako viññāpako,
tārako sabbapāṇinaṃ;
Desanākusalo buddho,
tāresi janataṃ bahuṃ.

Anukampako kāruṇiko,
hitesī sabbapāṇinaṃ;
Sampatte titthiye sabbe,
pañcasīle patiṭṭhapi.

Evaṃ nirākulaṃ āsi,
suññataṃ titthiyehi ca;
Vicittaṃ arahantehi,
vasībhūtehi tādibhi.

Rata­nānaṭ­ṭha­paññā­saṃ,
uggatova mahāmuni;
Kañ­canag­ghi­yasaṅkāso,
bāt­tiṃ­sa­va­ra­lak­khaṇo.

Vassa­sata­sahas­sāni,
āyu vijjati tāvade;
Tāvatā tiṭṭhamāno so,
tāresi janataṃ bahuṃ.

Tadāhaṃ haṃsavatiyaṃ,
jātā seṭṭhikule ahuṃ;
Nānā­ratana­paj­jote,
mahā­su­kha­samap­pitā.

Upetvā taṃ mahāvīraṃ,
assosiṃ dhammadesanaṃ;
Amataṃ paramassādaṃ,
paramat­tha­ni­veda­kaṃ.

Tadā nimantayitvāna,
sasaṃghaṃ lokanāyakaṃ;
Datvā tassa mahādānaṃ,
pasannā sehi pāṇibhi.

Jhāyinīnaṃ bhikkhunīnaṃ,
aggaṭṭhā­na­ma­pattha­yiṃ;
Nipacca sirasā dhīraṃ,
sasaṃghaṃ lokanāyakaṃ.

Tadā adantadamako,
tilokasaraṇo pabhū;
Byākāsi narasārathi,
‘lacchase taṃ supatthitaṃ.

Satasahassito kappe,
okkā­kakula­sam­bhavo;
Gotamo nāma gottena,
satthā loke bhavissati.

Tassa dhammesu dāyādā,
orasā dhammanimmitā;
Nandāti nāma nāmena,
hessati satthu sāvikā’.

Taṃ sutvā muditā hutvā,
yāvajīvaṃ tadā jinaṃ;
Mettacittā paricariṃ,
paccayehi vināyakaṃ.

Tena kammena sukatena,
cetanā­paṇi­dhīhi ca;
Jahitvā mānusaṃ dehaṃ,
tāvatiṃ­sa­ma­gaccha­haṃ.

Tato cutā yāmamagaṃ,
tatohaṃ tusitaṃ gatā;
Tato ca nimmānaratiṃ,
vasavattipuraṃ tato.

Yattha ­yatthū­pa­pajjāmi,
tassa kammassa vāhasā;
Tattha tattheva rājūnaṃ,
mahesit­ta­makāra­yiṃ.

Tato cutā manussatte,
rājānaṃ cakkavattinaṃ;
Maṇḍalīnañca rājūnaṃ,
mahesit­ta­makāra­yiṃ.

Sampattiṃ anubhotvāna,
devesu manujesu ca;
Sabbattha sukhitā hutvā,
nekakappesu saṃsariṃ.

Pacchime bhave sampatte,
suramme kapilavhaye;
Rañño sud­dhodanas­sāhaṃ,
dhītā āsiṃ aninditā.

Siriyā rūpiniṃ disvā,
nanditaṃ āsi taṃ kulaṃ;
Tena nandāti me nāmaṃ,
sundaraṃ pavaraṃ ahu.

Yuvatīnañca sabbāsaṃ,
kalyāṇīti ca vissutā;
Tasmimpi nagare ramme,
ṭhapetvā taṃ yasodharaṃ.

Jeṭṭho bhātā tilokaggo,
pacchimo arahā tathā;
Ekākinī gahaṭṭhāhaṃ,
mātarā paricoditā.

‘Sākiyamhi kule jātā,
putte buddhānujā tuvaṃ;
Nandenapi vinā bhūtā,
agāre kiṃ nu acchasi.

Jarāvasānaṃ yobbaññaṃ,
rūpaṃ asucisammataṃ;
Roganta­mapi­cārogyaṃ,
jīvitaṃ maraṇantikaṃ.

Idampi te subhaṃ rūpaṃ,
sasīkantaṃ manoharaṃ;
Bhūsanānaṃ alaṅkāraṃ,
siri­saṅghā­ṭa­sanni­bhaṃ.

Puñjitaṃ lokasāraṃva,
nayanānaṃ rasāyanaṃ;
Puññānaṃ kittijananaṃ,
ukkāka­kula­nanda­naṃ.

Na cireneva kālena,
jarā samadhisessati;
Vihāya gehaṃ kāruññe,
cara dhamma­ma­nindite’.

Sutvāhaṃ mātu vacanaṃ,
pabbajiṃ anagāriyaṃ;
Dehena na tu cittena,
rūpa­yob­bana­lāḷitā.

Mahatā ca payattena,
jhānajjhena paraṃ mama;
Kātuñca vadate mātā,
na cāhaṃ tattha ussukā.

Tato mahākāruṇiko,
disvā maṃ kāmalālasaṃ;
Nibbin­danat­thaṃ rūpasmiṃ,
mama cakkhupathe jino.

Sakena ānubhāvena,
itthiṃ māpesi sobhiniṃ;
Dassanīyaṃ suruciraṃ,
mamatopi surūpiniṃ.

Tamahaṃ vimhitā disvā,
ati­vim­hi­ta­dehi­niṃ;
Cintayiṃ ‘saphalaṃ meti,
nettalābhañca mānusaṃ.

Tamahaṃ ehi subhage,
yenattho taṃ vadehi me;
Kulaṃ te nāmagottañca,
vada me yadi te piyaṃ.

Na vañcakālo subhage,
ucchaṅge maṃ nivāsaya;
Sīdantīva mamaṅgāni,
pasuppaya muhuttakaṃ’.

Tato sīsaṃ mamaṅge sā,
katvā sayi sulocanā;
Tassā nalāṭe patitā,
luddhā paramadāruṇā.

Saha tassā nipātena,
piḷakā upapajjatha;
Pagghariṃsu pabhinnā ca,
kuṇapā pubbalohitā.

Pabhinnaṃ vadanañcāpi,
kuṇapaṃ pūtigandhanaṃ;
Uddhumātaṃ vinilañca,
pubbañcāpi sarīrakaṃ.

Sā pavedi­ta­sabbaṅgī,
nissasantī muhuṃ muhuṃ;
Vedayantī sakaṃ dukkhaṃ,
karuṇaṃ paridevayi.

‘Dukkhena dukkhitā homi,
phusayanti ca vedanā;
Mahādukkhe nimuggamhi,
saraṇaṃ hohi me sakhī.

Kuhiṃ vadanasobhaṃ te,
kuhiṃ te tuṅganāsikā;
Tamba­bimba­va­roṭṭhaṃ te,
vadanaṃ te kuhiṃ gataṃ.

Kuhiṃ sasīnibhaṃ vaṇṇaṃ,
kambugīvā kuhiṃ gatā;
Doḷālolāva te kaṇṇā,
vevaṇṇaṃ samupāgatā.

Makuḷa­khā­ra­kā­kārā,
kalikāva payodharā;
Pabhinnā pūtikuṇapā,
duṭṭha­gandhit­ta­māgatā.

Vedimajjhāva sussoṇī,
sūnāva nītakibbisā;
Jātā amejjhabharitā,
aho rūpamasassataṃ.

Sabbaṃ sarīrasañjātaṃ,
pūtigandhaṃ bhayānakaṃ;
Susānamiva bībhacchaṃ,
ramante yattha bālisā’.

Tadā mahākāruṇiko,
bhātā me lokanāyako;
Disvā saṃviggacittaṃ maṃ,
imā gāthā abhāsatha.

‘Āturaṃ kuṇapaṃ pūtiṃ,
passa nande samussayaṃ;
Asubhāya cittaṃ bhāvehi,
ekaggaṃ susamāhitaṃ.

Yathā idaṃ tathā etaṃ,
yathā etaṃ tathā idaṃ;
Duggandhaṃ pūtikaṃ vāti,
bālānaṃ abhinanditaṃ.

Evametaṃ avekkhantī,
rattin­diva­matanditā;
Tato sakāya paññāya,
abhinibbijjha dakkhasi’.

Tatohaṃ atisaṃviggā,
sutvā gāthā subhāsitā;
Tatraṭ­ṭhitā­vahaṃ santī,
arahat­ta­ma­pāpuṇiṃ.

Yattha yattha nisinnāhaṃ,
sadā jhānaparāyaṇā;
Jino tasmiṃ guṇe tuṭṭho,
etadagge ṭhapesi maṃ.

Kilesā jhāpitā mayhaṃ,
… pe …
viharāmi anāsavā.

Svāgataṃ vata me āsi,
… pe …
kataṃ buddhassa sāsanaṃ.

Paṭisambhidā catasso,
… pe …
kataṃ buddhassa sāsanaṃ”.

Itthaṃ sudaṃ nandā bhikkhunī jana­pada­kal­yāṇī imā gāthāyo abhāsitthāti.

Nandā­theri­yāpadā­naṃ pañcamaṃ.