“Nagare aruṇavatiyā,
aruṇo nāma khattiyo;
Tassa rañño ahuṃ bhariyā,
vāritaṃ vārayāmahaṃ.

Satta mālā gahetvāna,
uppalā devagandhikā;
Nisajja pāsādavare,
evaṃ cintesi tāvade.

‘Kiṃ me imāhi mālāhi,
sirasāropitāhi me;
Varaṃ me buddha­seṭṭhassa,
ñāṇamhi abhiropitaṃ’.

Sambuddhaṃ paṭimānentī,
dvārāsanne nisīdahaṃ;
‘Yadā ehiti sambuddho,
pūjayissaṃ mahāmuniṃ’.

Kakudho vilasantova,
migarājāva kesarī;
Bhik­khu­saṃ­ghena sahito,
āgacchi vīthiyā jino.

Buddhassa raṃsiṃ disvāna,
haṭṭhā saṃviggamānasā;
Dvāraṃ avāpuritvāna,
buddha­seṭṭha­mapū­jayiṃ.

Satta uppalapupphāni,
parikiṇṇāni ambare;
Chadiṃ karonto buddhassa,
matthake dhārayanti te.

Udaggacittā sumanā,
vedajātā katañjalī;
Tattha cittaṃ pasādetvā,
tāvatiṃ­sa­ma­gaccha­haṃ.

Mahānelassa chādanaṃ,
dhārenti mama muddhani;
Dibbagandhaṃ pavāyāmi,
sat­tuppalas­sidaṃ phalaṃ.

Kadāci nīyamānāya,
ñātisaṅghena me tadā;
Yāvatā parisā mayhaṃ,
mahānelaṃ dharīyati.

Sat­tati­deva­rā­jūnaṃ,
mahesit­ta­makāra­yiṃ;
Sabbattha issarā hutvā,
saṃsarāmi bhavābhave.

Tesaṭṭhi cakkavattīnaṃ,
mahesit­ta­makāra­yiṃ;
Sabbe mamanuvattanti,
ādeyyavacanā ahuṃ.

Uppalasseva me vaṇṇo,
gandho ceva pavāyati;
Dubbaṇṇiyaṃ na jānāmi,
buddha­pū­jāyi­daṃ phalaṃ.

Iddhipādesu kusalā,
boj­jhaṅ­ga­bhāva­nā­ratā;
Abhiñ­ñā­pāramip­pattā,
buddha­pū­jāyi­daṃ phalaṃ.

Sati­paṭṭhā­na­kusalā,
samā­dhi­jhāna­gocarā;
Sammap­pa­dhā­na­manu­yuttā,
buddha­pū­jāyi­daṃ phalaṃ.

Vīriyaṃ me dhuradhorayhaṃ,
yogak­khemā­dhi­vāhanaṃ;
Sabbāsavā parikkhīṇā,
natthi dāni punabbhavo.

Ekatiṃse ito kappe,
yaṃ puppha­ma­bhipū­jayiṃ;
Duggatiṃ nābhijānāmi,
buddha­pū­jāyi­daṃ phalaṃ.

Kilesā jhāpitā mayhaṃ,
… pe …
viharāmi anāsavā.

Svāgataṃ vata me āsi,
… pe …
kataṃ buddhassa sāsanaṃ.

Paṭisambhidā catasso,
… pe …
kataṃ buddhassa sāsanaṃ”.

Itthaṃ sudaṃ sat­tuppala­mālikā bhikkhunī imā gāthāyo abhāsitthāti.

Sattup­pala­mālikā­theri­yāpadā­naṃ aṭṭhamaṃ.