Aṅguttara Nikāya 5

24. Āvāsikavagga

232. Piyasutta

“Pañcahi, bhikkhave, dhammehi samannāgato āvāsiko bhikkhu sab­rahma­cārī­naṃ piyo ca hoti manāpo ca garu ca bhāvanīyo ca. Katamehi pañcahi? Sīlavā hoti, pāti­mokkha­saṃ­vara­saṃ­vuto viharati ācāra­gocara­sam­panno aṇumattesu vajjesu bhayadassāvī, samādāya sikkhati sikkhāpadesu; bahussuto hoti sutadharo sutasannicayo, ye te dhammā ādikalyāṇā majjhekalyāṇā pari­yosāna­kal­yāṇā sātthaṃ sabyañjanaṃ kevala­pari­puṇṇaṃ parisuddhaṃ brahmacariyaṃ abhivadanti, tathārūpāssa dhammā bahussutā honti dhātā vacasā paricitā mana­sānu­pekkhitā diṭṭhiyā suppaṭividdhā; kalyāṇavāco hoti kalyā­ṇa­vākka­raṇo poriyā vācāya samannāgato vissaṭṭhāya anelagalāya atthassa viññāpaniyā; catunnaṃ jhānānaṃ ābhi­ce­tasi­kā­naṃ diṭṭha­dhamma­su­kha­vihārā­naṃ nikāmalābhī hoti akicchalābhī akasiralābhī; āsavānaṃ khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharati. Imehi kho, bhikkhave, pañcahi dhammehi samannāgato āvāsiko bhikkhu sab­rahma­cārī­naṃ piyo ca hoti manāpo ca garu ca bhāvanīyo cā”ti.

Dutiyaṃ.