Sāvatthi­nidānaṃ. Atha kho āyasmā surādho bhagavantaṃ etadavoca: “kathaṃ nu kho, bhante, jānato kathaṃ passato imasmiñca saviññāṇake kāye bahiddhā ca sabbanimittesu ahaṅkā­ra­ma­maṅkā­ra­mā­nāpaga­taṃ mānasaṃ hoti, vidhā samatikkantaṃ santaṃ suvimuttan”ti? “Yaṃ kiñci, surādha, rūpaṃ atītā­nāgata­pac­cup­pan­naṃ … pe … yaṃ dūre santike vā, sabbaṃ rūpaṃ: ‘netaṃ mama, nesohamasmi, na meso attā’ti evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya disvā anupādāvimutto hoti. Yā kāci vedanā … yā kāci saññā … ye keci saṅkhārā … yaṃ kiñci viññāṇaṃ atītā­nāgata­pac­cup­pan­naṃ ajjhattaṃ vā bahiddhā vā oḷārikaṃ vā sukhumaṃ vā hīnaṃ vā paṇītaṃ vā yaṃ dūre santike vā, sabbā vedanā … pe … sabbā saññā … sabbe saṅkhārā … sabbaṃ viññāṇaṃ: ‘netaṃ mama, nesohamasmi, na meso attā’ti evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya disvā anupādāvimutto hoti. Evaṃ kho, surādha, jānato evaṃ passato imasmiñca saviññāṇake kāye, bahiddhā ca sabbanimittesu ahaṅkā­ra­ma­maṅkā­ra­mā­nāpaga­taṃ mānasaṃ hoti vidhā samatikkantaṃ santaṃ suvimuttan”ti … pe … aññataro ca panāyasmā surādho arahataṃ ahosīti.

Dasamaṃ.

Arahantavaggo dutiyo.

Upādi­yamañ­ñamānā,
Athā­bhi­nanda­māno ca;
Aniccaṃ dukkhaṃ anattā ca,
Anattaniyaṃ rajanī­yasaṇ­ṭhi­taṃ;
Rādhasurādhena te dasāti.