Saṃyutta Nikāya 17

3. Tatiyavagga

30. Bhikkhusutta

Sāvatthiyaṃ viharati. “Yopi so, bhikkhave, bhikkhu arahaṃ khīṇāsavo tassapāhaṃ lābhasakkā­ra­siloko antarāyāya vadāmī”ti. Evaṃ vutte, āyasmā ānando bhagavantaṃ etadavoca: “kissa pana, bhante, khīṇāsavassa bhikkhuno lābhasakkā­ra­siloko antarāyāyā”ti? “Yā hissa sā, ānanda, akuppā cetovimutti nāhaṃ tassā lābhasakkā­ra­silokaṃ antarāyāya vadāmi. Ye ca khvassa, ānanda, appamattassa ātāpino pahitattassa viharato diṭṭha­dhamma­su­kha­vihārā adhigatā tesāhamassa lābhasakkā­ra­silokaṃ antarāyāya vadāmi. Evaṃ dāruṇo kho, ānanda, lābhasakkā­ra­siloko kaṭuko pharuso antarāyiko anuttarassa yogakkhemassa adhigamāya. Tasmātihānanda, evaṃ sikkhitabbaṃ: ‘uppannaṃ lābhasakkā­ra­silokaṃ pajahissāma, na ca no uppanno lābhasakkā­ra­siloko cittaṃ pariyādāya ṭhassatī’ti. Evañhi vo, ānanda, sikkhitabban”ti.

Dasamaṃ.

Tatiyo vaggo.

Mātugāmo ca kalyāṇī,
putto ca ekadhītu ca;
Samaṇabrāhmaṇā tīṇi,
chavi rajju ca bhikkhunāti.